Bobijs Lenokss

Es aizvedu šo balto zēnu pie ļauna pārsega, lai parādītu viņam, kā būt īstam slepkavam kā es. Es būtu varējis viņam parādīt, kā suteneri, grūstīties, aplaupīt, dabūt domkratu vai jebko citu. Viņa mamma uzspridzināja mūsu vietu un runāja ar mani, kas liecināja, ka viņa nezina, kas es esmu un ko es spēju. Viņa grasījās izspiest garšu no sava dēla mutes, bet atvairīja mani uz lūgumu. Es beigšu čakarēties ar viņas dēlu, un viņa izsūks un izdrāzīs to no mana resnā melnā maisa. Viņš izturējās tā, it kā viņš būtu piezemēts, bet viņam bija tikai jānoskatās, kā viņa mamma paņem vairāk nekā pēdu melna pena. Viņas incītis bija izmirkusi brīdī, kad es iekāpu, un Bobijs Lenokss gandrīz nomira, paņemot to visu. Viņi drīz pārcēlās no valsts, bet viņa joprojām sūta man e-pastus, izmantojot manu mobilo tālruni, jo kuce ir ķēms.